fakingsons

Velobrauciens apkārt ezeram Vācijā.

***
Parasti, kad izdomāju kaut kur aizmīties, es vienmēr jau iepriekš skaidri zinu, kur un kad apmēram tas notiks, bet šoreiz braucienu izdomāju diez gan spontāni, lai gan dienu iepriekš zināju, ka pēc nedēļu ilga lietus perioda, kura laikā nebiju bijis ārā, ja neskaita kādu retu reizi, kad aizstaigāju līdz veikalam, gribas iziet ārā saulē un pabraukāties ar velosipēdu kaut tepat pa pilsētu. Arī Lapsa man to ieteica, jo man bija nepieciešams izvēdināt galvu no domām par nedēļas nogali un pirmdienu, kura bija pilnīgi sadirsta, bet tas ir atsevišķs stāsts, ko negribētos te iepīt.

Tad nu es pamodos pirmajā jūnija trešdienā, kura beidzot bija saulaina un silta un uz ātro izdomāju, ka nebraukšu vis tepat pa pilsētu, bet gan pamēģināšu izbraukt kaut ko iespaidīgāku, jo laiks, kas man šeit Vācijā ir palicis, nav daudz un es jau pašā sākumā biju iedomājies, ka derētu aizmīt līdz Austrijas robežai, bet tā kā darba darīšanās jau biju netālu no turienes un turpceļu zināju, tad šoreiz izvēlējos apbraukt apkārt Štarnbergas ezeram, kas nav nemaz tik mazs. Kartē tie bija vairāk vai mazāk 65 kilometri, kas man nebūt nav nekas daudz, bet ar tādu velosipēdu, kāds ir manam brālim, tas solījās būt liels pārdzīvojums.

—-
Pēc skaipa sarunām, kamēr lādējās digitālā fotoaparāta un mobilā telefona baterijas, 13:40 pēc vietējā laika, es devos lejā un uzsāku mīties. Sākumā pa piemājas trotuāru, tad nogriezos pa labi aiz sliedēm un uzsāku braucienu pa veloceļu, uz kura tālāk pamanīju divus paziņas, kuriem pamāju. Viens no viņiem pamājot pretī iebļāvās, kamēr es neizdvesu ne skaņas. Nedaudz tālāk bija jānobrauc no veloceliņa lejā, kur cauri tunelim veda ceļš uz kaut kādu lauku miestu. Mana vienīgā karte bija tā, kuru atcerējos redzējis internetā un uz lapiņas biju sarakstījis lielāko vietu nosaukumus, kuriem ir jābūt manā braucienā.

Mazo ciematiņu nosaukumus nemaz nemēģināšu jums iebarot, bet pirmajā miestā bija jānogriežas vēlreiz pa labi, kur pārbraucu zilu tiltu un tad sekoja garāks brauciens nākamā miesta virzienā, kur jutu, ka varbūt esmu aizbraucis garām vietai, kur man vajadzēja nogriezties, bet nekā tāda, jo biju uz pareizā ceļa un tas veda tieši augšup pa stāvu kalnu. Ar tādu velosipēdu tas nebija pieveicams, tāpēc stūmu to augšup, cerot, ka tie nebūs visi trīs kolometri augšup līdz nākamai vietai. Daudz netrūka, lai tā arī būtu, jo kalns bija līkumots un stāvs. Pa to lejup nāca kāda simpātiska un jauna meitene, kura smaidot mani pasveicināja. Ceļa malās bija tikai koki un klusums, ko papildināja mierīgā mūzika, kura klusi skanēja man ausīs.

Kad kalns bija pievārēts, ceļš veda taisni uz priekšu. Abās pusēs vecas mājas un ceļa galā miests, kur šķīrās veloceļu virzieni. Tur galā es stāvēju nedaudz apjucis un nevarēju izvēlēties, kur doties, jo abi virzieni bija man pa ceļam, tikai viens bija garāks, otrs īsāks. Maza meitenīte stāvēja žogmalā un skatījās uz mani. Es iedomājos, varbūt viņa grib, lai uzjautāju viņai par pareizo ceļu, bet es kautrējos, ha. Beigu beigās es izvēlējos garāko ceļu, kas bija arī pareizākā izvēle, jo ceļš veda pa mežiem un tā braucis es gadiem ilgi vēl nebiju.

Tur nedaudz tālāk, tai pašā miestā, no kūts iznāca vēl viena meitene, kas rokās nesa spaini. Viņa bija tik jauna – gadi četrpadsmit, ne vairāk, – es pasveicināju viņu, bet nesaņēmu atbildi. Savu mūziku es iepauzēju vēl nedaudz tālāk, jo pamanīju četrus vecus velobraucējus, kuri apjukuši nogriezās manā virzienā un es zināju, ka viņi man kaut ko jautās un tā arī bija. Vīrietis, kas brauca pa priekšu, prasīja man, kā lai tiek uz ezeru un es centos viņam pateikt, ka pats nezinu, kurš ir īstais un pareizais ceļš, piebilstot, ka neesmu vietējais. Sieviete, kura brauca pēdējā, smaidot sacīja, ka viņiem vajagot paskatīties kartē un sacīja, ka es dorši vien zinu, kur braucu, tāpēc atvadījos un devos tālāk. Ceļš, kurš man bija jābrauc, neizskatījās visai iedvesmojošs, bet es minos iekšā mežā, pa traktoru izbraukātu ceļu. Nekļūdījos izmantodams to, jo tas bija mierīgs, skaists brauciens mežā, kur sastapu divas sievietes – viena no viņām brauca ar velosipēdu man pretī un pie rokas veda suni, otra bija kaut kur daudz tālāk mežā un kāpa augšup pa kalnu, kurš man laimīgā kārtā bija jābrauc lejup.

—-
Kad biju izbraucis to mežu, kurā ne vienmēr bija saskatāmas norādes, kurš no ceļiem ir jāizvēlas, es nonācu uz lielceļu, gar kura malu tad arī turpināju mīties uz priekšu. Nedaudz tālāk ceļa malā sākās veloceļš, kurš veda tieši gar pašu ezermalu. Mana pirmā pauze bija vairākus kilometrus uz priekšu, izbraucot vienai lielākai pilsētai cauri. Visu laiku vaktēju, lai pa labi no manis būtu ezers un ceļš, pa kuru braucu, nenovirzītu mani no mērķa. Es apsēdos ēnā un iedzēru alu. Tas vēl bija pietiekami auksts, lai pēcāk es braucot saltu, pirms atkal dabūju iekarst. Es iedzēru un sajutu kā alkohols reibina manas smadzenes, jo tas nebūt nebija mans pirmais alus tajā dienā, ha. No tās vietas bija redzami kalni un ezera otrā puse, kurā tikko biju pabijis.

Ilgi gan nesēdēju un braucu tālāk, jo biju nominis labi, ja divdesmit kilometrus. Grants ceļš veda mani Tucingas virzienā, pirms tam ļaujot izbraukt pa parku, kurā šur un tur kāds sauļojās vai vienkārši pastaigājās ar suni vai draudzeni. Es labprāt būtu gribējis arī izpeldēties, ko šogad vēl neesmu darījis. Nebija jau mums te baigi silts (todien bija 23 grādi) un patīkams laiks dienās, kad man bija brīvs. Nepeldēju, jo nebija man līdzi ne dvielis ne baigā gribēšana slapināties, kad priekšā vēl tik daudz ko mīt.

—-
Pēc vairākiem kilometriem es biju nonācis Tucingā, kur vajadzēja iegādāties kaut ko dzeramu. Es iegāju LIDL veikalā un centos atrast alu, ko nekur nemanīju. Tā vietā es paņēmu divus ķiršu jogurtus, nezinot, kā es tos ēdīšu un paņēmu arī persiku ledus tēju, bet pirms kases pamanīju lētu franču sidru 0,7l pudelē un visu pārējo noliku atpakaļ plauktos, zinot, ka man pietiks vien ar to. Pie dzeršanas gan tiku krietni vēlāk, jo pametot Tucingu, es smagi kļūdījos virziena izvēlē un nebraucu taisni uz priekšu, bet gan uzreiz uz Štarnbergas pusi, kas ceļa zīmē bija parādīta 12 kilometrus tālāk. Sūdi, bļin. Tas ceļš veda kalnā augšup un ne tādā mazā, kādi ik pa laikam ir Latvijā, bet tāds pamatīgs gabals uz augšu. Tie bija sasodīti divi vai vairāk kilometri visu laiku augšup un es domāju, ka nomiršu, ja kaut kur kalns nebeigsies un nesāks iet uz leju. Pirms pašām beigām gan bija viens gājēju ceļš mežā, kas gāja stāvi uz leju, bet es neriskēju tur braukt, nezinot, vai tas ir īstais virziens. Es saņēmos un pēdējiem spēkiem uzkāpu līdz kalna galam un tad sekoja neliels nobrauciens uz leju, bet ne tikai, jo bija arī lēzeni kalni augšup, sasodīts.

Ceļa galā bija miests, kur neredzēju velo ceļu. Es braucu Štarnbergas virzienā pa ceļa malu, zinot, kā vāciešiem besī visi tie velobraucēji, kuri nebūt nav tādi, kādi ir latvieši, kuri pa platajiem Latvijas ceļiem brauc gar pašu ceļa malu. Te ir pilnīgi pretēja situācija, jo viņu ceļi ir šauri un velosipēdisti sadomājās, ka ir pelnījuši braukt pa savas joslas vidu. Es gan tā nedaru un nekad neesmu darījis. Nedaudz tālāk pamanīju veloceļu un nekavējoties metos braukt pa to. Mani spēki vēl aizvien bija izsīkuši un es gaidīju kādu jauku vietu, kur piestāt un iedzert savu franču sidru.

Turpmākais ceļš bija taisns, bet mans velosipēds pat pa tādu vairs negribēja ripot. Visam puntu pielika kalns uz augšu, kas veda citas pilnsētas centrā. To kalnu es pievārēju kājām un ejot augšup es dzēru savu sidru, kurš nebija aizskrūvējams, tāpēc nācās dzert visu. Augšā man sīkie skrēja virsū, jo viens sīkais bēga ar velosipēdu no viena cita sīkā un neskatījās, kur brauc. Viņš gan iepriekš redzēja, ka es braucu viņa virzienā, bet viņa galvā tā bija pārāk sarežģīta lieta, lai saprastu, kurā mirklī būs mūsu abu saskriešanās, ja viņš tā turpinās braukt. Daudz netrūka, lai es, vadot velospēdu dzēris un ar pudeli rokās, uzsrietu viņam virsū, bet tā vietā es izbraucu pa zālienu, saudzējot sevi un savu sidru (un sīko arī, ha).

Pilsēta bija mierīga un likās, ka visi tās iedzīvotāji ir kaut kur aizbraukuši un vēl tikai brauc, jo ielās cilvēku nebija nemaz, kamēr mašīnas traucās cauri kā aptrakušas. Es nedaudz pasēdēju saulē, iedzēru sidru un atstāju nedaudz pudelē, lai vēlāk izdzertu. Pudeli solīdi ieliku somā, lai neizgāžas un traucos pretī Štarnbergai, kur pirms vairākiem gadiem dzīvoju un mēģināju iekārtoties darbā. Es neaizbraucu līdz pludmalei, kur lielais kuģis savāc pasažierus, bet stūmos vecā dzīvokļa virzienā. Manī bija tāda jauka sajūta, kad gāju pa takām, kur reiz daudz kas bija piedzīvots. Es aizstūmos līdz McD, kur satiku divus paziņas. Vienu no viņiem es pazinu tikai nedaudz, jo arī brālis tur reiz strādāja, bet otru zinu vairāk, bet nesanāca daudz parunāt, jo viņam bija jāstāv pie kases un vācu „kartupeļi” nāca un nāca, kā mūžam izbadējušies. Arī es paņēmu divus mazos TS un pēc brīža jau devos prom, cerot tālāk degvielas uzpildes stacijā sastapt savu „māsu”, kuru tik sen neesmu saticis. Viņas tur nebija, tāpēc devos tālāk. Manā priekšā bija Štarnbergas ezers, kur pavadīju lielāko daļu sava 2008.gada atvaļinājumu maijā un alu es tā arī nenopirku, aizmirsdams, ka astoņos veras ciet veikali.

—-
Kad ceļš gar ezeru beidzās, bija jākāpj ļoti stāvā kalnā, kur jau no sākta gala gribēju mest plinti krūmos. Tas bija pisģec. Knapi varēju pavilkt kājas un pie visa tā vēl izjutu tādas slāpes, kādas sen nebiju jutis. Brīnumainā kārtā es uzstūmos augšā un minos jau pa zināmu ceļu mājup, zinot, ka tur būs daudz kalnu uz augšu. Viens no tiem bija pavisam drīz, kamēr man aiz muguras lēnām rietēja saule. Uzstumjoties tajā, es izvēlējos citu ceļu, nekā biju minis jau manis minētajā 2008.gada maijā, savā atvaļinājumā. Ceļš lejup bija lielisks un adrenalīna pilns. Pamazām kļuva vēss, bet līdz pilnīgai tumsai vēl bija laiks. Nerunājot aplinkus, tālāk aizvien vairāk priecēja ceļi uz leju, bet lauku miestā, kas bija manā priekšā, gribēju kādam uzjautāt ūdeni. Likās, ka esmu tuksnesi pievārējis, nevis parastu velobraucienu.

Visur apkārt miers. Pļavā rotaļājās divas mazas lapsas, viena otru dzēnājot un skrienošais jaunēklis smaidot mani pasveicināja. Viņi te visās malās skrien un skrien. Un arī sveicina viņi visus, ne tā kā Latvijā, kur pat mazpilsētās daža laba skolotāja, kas padsmit gadus tevi mācījusi, ne vienmēr tev atņem sveicienu. Pēdējie trīs vai pat četri kiometri bija viena vienīga ripošana lejup pa kalnu un nebija viegli braukt lejā un filmēt to visu, kamēr ar otru roku turējos pie velisipēda stangas, kur raustīju bremžu trosi, lai nenotiktu negadījums. Pilsētā piebraucu arī pie slūžam, kuras ir visai noslogotas, jo Vācijā daudzviet ir lieli plūdi. Pēc tam lēnu garu izgāju pa naksnīgo pilsētu un atgriezos mājās. Tas arī viss, ko varu pastāstīt par šo braucienu. Nobraukti aptuveni 70 kilometri un patērēta liela daļa dienas…

Paldies, Laura III.

***
Pirms aptuveni viena mēneša vai kādu dienu pirms tam, es domās sajutu tādu kā vīziju par to, kāds būs mans pateicības raksts Laurai, bet tās pašas dienas miegs ir darījis savu un tas viss ir zudis un aizgulēts nebūtībā, un pašlaik man nav pilnīgi nekā, bet kā zināms – arī no pilnīga nekā var paveikt daudz. Uz doto mirkli mana galva tik tiešām ir tukša un tā atrodas tālu prom no tās vasaras, kurā savu laiku pavada Laura – meitene, kuras dēļ es tieši pirms trīs gadiem uzrakstīju savu pirmo rakstu, kas bija tāds kā atspēriena punkts lielajā, ja tā var teikt, literatūrā, bet par to jau ne reizi vien esmu stāstījis.

Mani pirksti ir stīvi un liekas, ka tiem ir vajadzīga dzimtenes sajūta vai vismaz neliela atpūta no smagu lietu cilāšanas, kurām tās nav diez ko piemērotas. Vai arī tās vienkārši ir nosalušas pie šīs pagalam nepiemērotās temperatūras (jā gan, Vācijā nav silti) maija priekšpēdējā piektdienā. Šī, tāpat kā visas pārējās, nav piektdiena, kura mani nevelk ārā, bet gan vēsta to, ka tieši pēc trim nedēļām es atgriezīšos Latvijā, kur tam pagaidām ir daudz piemērotāka gaisa temperatūra. Bet ne par to šis stāsts…

—-
Nu jā, kā jau teicu, man bija domas par to, ko šeit rakstīšu, lai tas nekādā mērā neatgādinātu nevienu no iepriekšējām šās triloģijas daļām, bet laiks dara savu. Vismaz priekš sevis es gribēju būt orģināls katrā šā ieraksta teikumā, bet šādā troksnī es nevaru „strādāt” un kur nu vēl pilnvērtīgi domāt, ha. Lai izvairītos no tās pagalam sūdīgās fona mūzikas, ko ikdienā un arī patreiz klausās mans brālis, esmu sevi iespiedis citas – daudz labākas – mūzikas skavās, kas piedzied manas ausis, izolējot mani no ārpasaules, atstājot mani šeit ar „Paldies!” Tā mūzika manī raisa atmiņas par vēl vecākiem laikiem, bet, ja pietiekami neiedziļinos, esmu tur pat 2010.gada maijā, pirms kura iepazinu Lauru, kura toreiz rakstīja daudz un labi, bet tagad ir atmetusi jelkādu iespēju sevi izlasīt. Es ceru, ka tas nav pavisam un kādu dienu viņa atkārtoti spēs mani un citus lasītājus ar kaut ko iepriecināt…

Ja iepriekšējais pateicības raksts bija par to, ka dienu iepriekš man bija tas gods viņu satikt un pavadīt dažus brīžus kopā, tad šoreiz Lauru neesmu saticis jau vairāk kā gadu un pat sarakstījies neesmu tik pietiekoši, cik gribētos. Pēdējo reizi es viņu sveicu svētkos un vēl pirms tam uzķēru dienu, kuras noslēgumā pat sagaidīju no viņas rakstu, kurā viņa pieminēja arī mani: „Pirmkārt, taisnības labad un ne tikai, man jāatgādina, ka rakstu gandrīz tikai tāpēc, ka zinu - Agris lasa. Un viņam vienmēr patīk, ko viņš lasa. Labi, esmu diezgan droša, ka vairumā viņam nepatīk, viņš tikai saka tā, lai neaizskartu manas jūtas, bet paldies, ir labi.” Pēc tā es nekavējoties metos sevi aizstāvēt, sakot, ka nekad neesmu teicis, ka man patīk, ja īstenībā nepatīk un tā arī ir, lai gan jūtu neaizskaršana man ir svarīga.”

—-
Kaut kad man par Lauru rakstīja vairāki TV skatītāji un pēc tam arī es noskatījos tos raidījumus, kuros viņa un vēl daži cilvēki viens otram gatavoja ēst. Man rakstīja, ka Laura tajos izskatotās jauka un tieši tāda, kādu es viņu savulaik biju aprakstījis, kas nozīmē tikai to, ka tajā jomā esmu labs, ja pat cilvēki, kuri viņu nav redzējuši, zina, ka tā ir tā „mana Laura.” Un, ja jau tā, tad tas ir vēl viens kārtīgs iemesls, lai pateiktu viņai paldies, lai gan viņa pati teica, ka to nav pelnījusi. Pelnījusi vai nē – te nu ir mans Paldies, kas šoreiz nav nekāds īpašais. Ceru, ka Tu lasi un vismaz mazliet pasmaidīsi! Lai jauks laiks un cilvēki ap Tevi, Laura!

Paldies!

Divas vācu policistes un citi zvēri.

***
Diena aizsākās krietni pirms pusnakts, es pat teiktu – no paša rīta. Kaut kad vēlāk pastnieks man atnesa biezu Hantera S.Tompsona grāmatu, kurā apkopoti viņa labākie „gonzo žurnālisma” pieraksti no četriem gadu desmitiem gan par politiku, gan narkotikām, gan trakām naktīm un visu pārējo. Soli pa solim mēs nonācām līdz pusdienas laikam, kad aizejot līdz veikalam, kurā nebija Natālijas, paņēmām alu, lai ietu skatīties vietējās komandas pēdējo mājas spēli, kurā viņi pamanījās uzvarēt ar graujošu rezultātu 12:0. Vienus vārtus no vienpadsmit metru soda sitiena punkta guva arī mans brālis un pirms tam nebija tālu no vēl vienas pertinieku vārtsarga demontāžas, kad spēcīgs raidījums, sists ar galvu, atsitās pret augšējo vārtu štangu un nešķērsoja līniju. Spēlē vairākus vārtus guva arī kaimiņu Jānis, kam tas ir daudz biežāk tāpēc, ka viņš ir uzbrucējs, nevis aizsargs.

Laiks ārā bija pamatīgi saulains un acis tā vien sažmiedzās tādā gaismā, bet tas netraucēja nekaunīgi vērot vienu jauku meiteni, kas netālu no stadiona ar velosipēdu pabrauca mums garām. Viņas apmulsums bija tik liels, ka daudz netrūka, lai viņa nesavaldītu sava velosipēda strūri atskatoties, kā uz viņas skatās. Mēs trīs apsēdāmies blākus jau zināmiem vācu džekiem un skatījāmies spēli, kura jau bija sākusies. Tā bija vienveidīga spēle un viss pārsvarā notika pretinieku laukuma pusē vai vidus daļā.

Divus alus vēlāk mēs atgriezāmies mājup, nezinādami, ka daudz vēlāk mājās atgriezīsies iereibis brālis un gribēs iet uz klubu. Nu jā, mēs paspēlējām kārtis, viņš ar Buku iedzēra vēl un vēl un mēs bijām gatavi iet, lai gan Buka draudzene zvanīja un uzsāka kārtējo nesmuko sarunu, kurai viņasprāt bija jābeidzās ar tūlītēju Buka steigšanos pie viņas. Nekā nebija un mēs bijām gatavi iet pat tad, kad Buks vairs nejuta vēlmi nekur iet, bet brālis, skatoties grupas Mixeri videoklipu dziesmai „Esi reāls” , jau aizmiga. Tas nebūt nebija vienīgais, ko pirms iziešanas no mājas mēs paklausījāmies no deviņdesmito gadu dejumūzikas. Skanēja arī grupas 100.debija dziesmas, kas Bukam bija svešas, bet es par tām fanoju kaut kad agrā jaunībā, ha.

—-
Pakaļdarinātā Džima Bima pudelē bija uzjaukts līdzi ņemamais kokteilis, kuru es pat paost negribēju, jo manam mēram pietika ar šodien izdzertajiem aliem. Mēs izgājām no dzīvokļa īsi pirms divpadsmitiem un visu turpceļu bija jāklausās brāļa žagās, kuras nerimās arī pēc vairākiem malkiem no līdzpaņemtā kokteiļa. Un paralēli tam, viņš vēl centās iestāstīt, ka nav piedzēries, lai gan acis bija miglainas un sarkanas, kā pēc vairākām negulētām naktīm.

Kad veiksmīgi bijām nonākuši galā, Buks pusizdzerto Džima Bima pakaļdarinājuma pudeli iemeta atkritumu kastē, kas atradās uz stūra, netālu no kluba. Un tad mēs iesoļojām šaurajā ejā, kurā parasti ir smēķētāju rindas un tās galā mums durvis atvēra melnīgsnējs iekšā laidējs. Es gāju pa priekšu, aiz manis Buks un es neatskatījos, bet domāju, ka piedzērušo brāli nemaz iekšā nelaidīs, bet nekā tāda. Šoreiz klubā bija jau krietns bars cilvēku, kad tajā savus augumus ievedām arī mēs. Iepriekš mēs tur bijām paši pirmie un likās, ka būsim arī vienīgie, neskatoties uz to, ka bija piektdiena. Mēs aizgājām ieņemt vietu pie galdiņa, kur sēdējām arī iepriekš un pēc kāda laika mums pienāca neglītā, vecā viesmīle un jautāja mūsu vēlmes. Es uzreiz teicu, ka pie tādas nepasūtītu pat tad, ja man kaut ko gribētos, kamēr Buks pasūtīja gaišo alu, bet brālis tikai dzērienu karti no kuras jēga bija maza, jo viņš izvēlējās jau zināmu kokteili.

Teikums pa teikumam un klubs piepildījās ar vēl vairāk cilvēkiem. Pie mūsu galdiņa pienāca vēl daži paziņas, kuri parasti tikai dzer un kūda mūs iet dejot, lai paši vēlāk var piedejot klāt, kad deju placis ir atklāts. Šoreiz to atklāja citi, nevis Buks ar brāli. Šoreiz tur dejoja kāda lokana sieviete, kura bija iespundēta vīrieša ķermenī, ha. Bija pretīgi skatīties uz tā geja kustībām. Es kaunējos viņa vietā…

Un tad jau daudzi bija sākuši kustēties, jo turku izcelsmes dīdžejs izdomāja, ka pietiks visiem likt klausīties sūdus, pie kuriem neviens nedejo un uzlikt kaut ko visiem zināmu. Kustējās ne tikai gejs zaļajā maikā, bet arī meitenes un tas iekustināja arī manu brāli un Buku, kuri piebeidza savus dzērienus, pamīza un uzsāka dejot tā, kā to nespēj neviens cits vietējais. Labi, dzērienus viņi nepiebeidza gan, jo Buks savu alus glāzi saplēsa, bet brālis „zombiju” atdeva man. Es dejot negribēju, jo tā nav mana mūzika, kas tur skanēja. Es sēdēju viens pie sava galda un ar salmiņu glāzē smalcināju ledu, un skatījos uz aizmugurējā galdiņa sieviešu skatieniem, kas centās mani pavedināt. Nē, kundzīt, man tas nebija vajadzīgs!

—-
Kaut kad es beidzu glāzē smalcināt ledu, vērot skatienus, kas mani izģērbj un meitenes, kuras izskatījās labi, bet par manu eksistenci nenojauta. Un labi, ka tā, jo nejau es esmu nācis, lai kādu vestu mājās. Natālijas atkal nebija, bet dīdžejs uzlika House of Pain lēkājošo dziesmu un deju placī ielēcu arī es. Es palēkāju vēl pie dažām dziesmām, kas tai sekoja, bet pēc tam nostājos malā un smaidīju par brāļa kustībām. Viss bija labi un es biju izbrīnīts redzēt dejojam tik daudz jaukas meitenes. Viena no viņām, īsa tumšmate, dejoja netālu no manis ar kādu pavecāku vīrieti. No aizmugures viņas augums tik ļoti atgādināja kādu man zināmu Kristīni, ar kuru reiz biju attiecībās. Tālāk aiz viņas bija triju meiteņu grupējums: viena īsa, aktīva dejotāja; otra nedaudz stīva, gara; trešā – tērpusies galīgi skaistā blūzē, zem kuras neona gaismā biju vērojams balts krūšturis, kuru tā vien prasījās atvērt, ha.

—-
Brālis nebūt negribēja iet mājās, tāpēc vēlāk izteicās, ka viņam ir vajadzīgi jauni draugi, kuri būtu gatavi izklaidēties līdz ar viņa panīkumam. Es gan jau sākumā skaidri zināju, ka ilgi nepalikšu, jo klubā gaiss kļuva nelietojams un ar mani mājās bija gatavs nākt arī Buks. Un tā kā mēs to reāli bijām nolēmuši darīt, ar mums mājās nāca arī brālis, kavējoties pie visādiem draugiem un paziņām, kuri ar viņu runāja. Ārā brālis lamājās, ka tik ātri ir jāiet mājās, bet neko darīt, mēs jau bijām ceļā. Uz stūri Buks no atrkitumu kastes paņēma pusizdzerto Džima Bima pakaļdarinājuma pudeli un viņi abi atkal iedzēra. Buka draudzene bija zvanījusi ne tikai viņam, bet mums visiem un sākusi stresot, kur viņš tik ilgi ir. Visu ceļu viņiem bija telefona saruna, bet varēja nojauts, ka otrā galā personai ir pavisam cits viedoklis pilnīgi visā, ko saka Buks.

Kaut kad vēlāk brālis paņēma vienu velosipēdu, kas nepieslēgts stāvēja ceļa malā, ar saplēstām riepām. Viņš mēģināja braukt, bet dzērumā viņam tas sūdīgi sanāca. Kad brālis to nometa zālē, es pacēlu un arī nedaudz pabraucu, bet tad iestūmu krūmos, paņemot tā beņķi. Es atgriezos pie Buka priekšā, kamēr brālis nelikās mierā un nopakaļ stūma sev līdzi stulbo velosipēdu, lai pēcāk kaut kur nomestu, bet to visu bija pamanījusi policija, kas stāvēja tālāk uz priekšu, otrpus ceļam. Es pie sāniem centos paslēpt paņemto beņķi, bet bija jau par vēlu – mēs bijām pamanīti un tikām izsekoti, ha.

Kad redzēju, ka policijas mašīna pabraucot talāk apgriezās, lai brauktu atpakaļ, es beņķi pārmetu pāri sētai un mierīgs turpināju iet savā gaitā. Nedaudz tālāk policija apstājās mums priekšā un aizšķersoja celu. No automašīnas izkāpa divas sievietes un skatījās uz mums kā uz noziedzniekiem. Viņas jautāja pēc personas apliecinošiem dokumentiem, bet man nekas tāds nebija paņemts līdzi. Es teicu, ka esmu brāļa brālis un viņa, pierakstījusi visu informāciju, iekāpa mašīnā noskaidrot, kas mēs par noziedzniekiem. Tā sieviete bija nedaudz pozitīvāk tendēta uz to visu lietu, kamēr otra apvainoja Buku beņķa turēšanā. Viņš visādi centās sevi attaisnot, sakot, ka nekas tāds nav bijis un arī mēs abi noliedzām jebkādu saistību ar beņķi. Mani tā policiste vispār lika mierā, ja neskaita viņas dusmīgo skatienu.

Mēs palikām pie sava, sakot, ka velosipēds jau bija bez beņķa un brālis tikai nedaudz pavizinājās, bet viņas gribēja, lai atgriežamies tur, sabūjam to beņķi, kamēr viņas brauks pretējā virzienā. Buks turpināja runāt pa telefonu, ko bija pārtraucis darīt policijas dēļ, bet mēs aizgājām pēc velosipēda un stūmām to uz priekšu, lai noliktu tālāk esošajā novietnē. Policistes piebrauca un redzot, ka tas ir tik bojāts, neko neteikušas aizbrauca un likās mierā. Savu beņķi tā arī nedabūjis es atgriezos mājās. Bija arī tā, ka vecākā policiste teica, ka neesot pieņemts dzert uz ielas, ko brālis gribēja apstrīdēt. Viņš iepriekšējās sarunas laikā turpināja dzert, bet tas viss beidzās labi un bez problēmām, ja neskaita to, ka Buks vēlu naktī vēl devās pie savas stresainās draudzenes, kas nebūt nebija labākā ideja…

Par hokeju!

***
Lai gan neiznu, kāpēc es vispār ko tādu rakstu, šo visu sākšu ar pesimismu, kurš mani piemeklēja uzzinot pārbaudes spēļu rezultātus un jau tobrīd es skaidri zināju teikt, ka Latvijas hokeja izlase, lai cik tas bēdīgi nebūtu, šogad nokritīs uz B līgu. Tas, protams, ir visai skaļi teikts, bet šodien, pēc kārtējā zaudējuma pasaules čempionātā, tas viss liekas aizvien reālāks. Es, saprotams, neesmu nekāds latviešu nolicējs, bet neesmu arī īpaši kaislīgs hokeja fans, lai man tajā visā būtu kāda teikšana. Lai gan, teikšu godīgi, ir jāskatās uz to visu reāli, kaut ar asarām acīs!!!

Jau tālajos skolas gaitas gados, kad Latvijas izlase zaudēja Sergeju Žoltaku – vienu no labākajiem spēlētājiem, kāds mums vispār ir bijis, – Nauris teica, ka mums vairs nebūs, kas spēlē hokeju. Un nu ir pienākuši vēl skarbāki laiki un mūsu izlasei trūkst arī citi standarti, nepieminot vārdus. Šad un tad jau liekas, ka varbūt jāļauj tiem jaunajiem sisties, bet, ja tie jaunie neko nemāk, tad nekas arī nevar sanākt. Labi, tas tikai tā, jo, ko gan es tur daudz varu runāt, ja esmu ārpus Latvijas un šeit hokeju neredzu. Arī pērn, cik atceros, es darba dēļ no hokeja maz ko redzēju, bet tās dažas spēles, kuras sanāca apskatīties, protams, jutu līdzi cik bija vajadzības, bet tas nekādi nespēs pārspēt gadu, kad sēdēju mājās un pat mamma bļāva kopā ar mani vai arī dažus gadus pirms tam, kad darīju visu, lai nepalaistu garām nevienu spēli. Ar mammu bļāvu tajā gadā, kad Latvija spēja daudz, tikai viņiem ne viss izdevās. Togad bija tā trakā spēle pret mājnieku izlasi Šveici un, lūk, tur gan varēja papist visu saprātu vienā stundā, ha.

—-
Šodien izdomāju, ka neredzot hoheju, ir jāpaskatās vismaz apskati, cik tos man te ļauj redzēt. Atradu svaigāko spēli pret Austriju un spiedu PLAY. Apskats sākās ar jaukiem gūtiem vārtiem un latviešu komentētāju prieku par to visu. It kā jau skaisti un priecīgi, bet turpmāk viss prieks bija austriešu faniem, lai gan uz viņu vārtiem tika mests vairākkārt. Mūsējiem gan nekas neizdevās un ripa nešķērsoja līniju tik bieži cik gribētos, kamēr austrieši sameta četrus bezatbildes vārtus. Masaļskim atlika lamāties un tā arī vajag, redzot, ko tie spēlētāji tur viņa priekšā dara (vai labāk teikt „nedara”!). Es jau sen būtu metis plinti krūmos, lai cik pacietīgs arī es nebūtu, bet, ja vienam ir jāspēlē pret pieciem, tad viss ir izlemts jau no sākuma. Skatoties radās jautājums, kāpēc komanda nevar spēlēt tā, kā tas notika pirms otrajiem vārtiem? Viss kā senāk un pēc tā visa vārti…

Ok, neko darīt, pakāsām kārtējo spēli un nav jēgas pieminēt smago zaudējumu pret Krieviju un tādu pašu zaudējumu pret ASV, kuru apskatus Latvijas portāls man liedz skatīties. Nekas, gan iztikšu, tikai cerēšu, ka 11.maijā Latvija spēs uzvarēt valsti, kurā dzīvoju. Prāta gan ir visai skumjais stāsts ar 2006.gada maiju, kurā spēle pret Vāciju bija galīgi svarīga un mēs to pakāsām. Arī toreiz es biju Vācijā un mēs ar brāli salielījām latviešus vietējiem, kuriem hokejs ir pie vienas vietas un beigās bija jāklusē, jo nekādas uzvaras nebija, ha.

—-
Nu jā, neko tā arī nepateicu, bet…

Dažas labas grāmatas.

***
Nē, šo es galīgi nebiju domājis rakstīt tieši tagad, bet tā kā pastnieks man šodien atnesa vēl vienu paciņu ar piecām jaunām un lietotām grāmatām vācu valodā, es to nobildēju un līdz ar to gribēju par tām arī mazliet pastāstīt. Lai gan tā vēl ir salīdzinoši maza kolekcija, ko atrazdamies Vācijā īsā laikā esmu sakrājis, darba un slinkuma dēļ es to, protams, vēl neesmu paspējis izlasīt. Tomēr īsu ieskatu es varu sniegt izlasītajās vai iesāktajās grāmatās:

Pirmo grāmatu es uzgāju pavisam nejauši un pirms tam nezināju ne autoru, ne pašu darbu. Palasījis īso aprakstu, sapratu, ka grāmata ir vismaz daļēji tāda, kādas es parasti lasu – kaut kas no netīrās realitātes. Tajā ir gan izklaides, gan dzeršana un tam visam pa vidu kaut kas ar mafiju saistīts. Viss notiek trīsdesmito gadu Amerikā un grāmatu iesaka pats Hemingvejs, kurš saka, ka autors esot ne tikai meistarīgs uzdzīvotājs, bet arī labs to lietu rakstītājs. Tad nu kaut kad ķeršos tai klāt, kad piebeigšu visu pārējo, kas jau gaida rindā, ha.

Otrais ir Selindžers, kuru nopirku divas dienas pirms aizbraukšanas uz Vāciju. Grāmatu meklēju jau gadiem ilgi, bet nekur neatradu (Runa nav par bibliotēkām, kurās es grāmatas neņemu, jo man patīk, ka man ir pašam savs eksemplārs, kurā varu atzīmēt visu, kas man patīk!). Bija cilvēki, kuri man viņu ieteica lasīt, lai gan pats jau sen zināju, ka man to vajag. Netrūka arī tādi, kas manu rakstīšanas stilu kaut kādā ziņā salīdzināja ar Selindžeru un tāpēc vien man gribējās to pēc iespējas ātrāk izlasīt, lai pārliecinātos, ka tas tiešām esmu kaut kādā mērā arī es. Un es to izlasīju, neskatot grāmatā palikušos divus stāstus. Sākumā nesapratu, par ko tāda vispārēja sajūsma, jo cilvēks vienkārši rakstīja par sevi – tāpat kā to dara daudzi. Lasīju, lasīju un aizvien vairāk man iepatikās garais stāsts un Selindžera rakstīšanas stils.

Pēc tam ir Sāra, kura senāk vadīja vācu MTV vai VIVA, varbūt abus. Viņai jau tolaik, kad 2006.gadā biju Vācijā, iznāca šī grāmata un tā nav viņas vienīgā. Arī šo grāmatu es paņēmu tīri intereses pēc, jo palasot fragmentus, tie visnotaļ atbilda manām prasībām par to, kādai ir jābūt grāmatai manā plauktā. Nav daudz sieviešu, kuras es lasu, bet viņa raksta kā vecis. Lasot pat nav jādomā, ka to ir rakstījusi meitene par savas dzīves likstām, bet gan vecis. Labi, tik traki nav, jo viņa grāmatā šķirās no vīrieša, kas būtu diez gan gejīgi, ha.

Nākamā grāmata ir no vācu super-talanta, kurš jau 16 gados izdeva savu pirmo grāmatu, kura ir pieejama arī latviski. Tā arī latviski saucās „Crazy” un dažās grāmatnīcās vienmēr ir pieejama par smieklīgu cenu – lats vai kaut kā tā. No Lēberta esmu izlasījis divas grāmatas – jau minēto „Crazy” un vienu, kurā viņš forši stāsta par kādu jaunieti, ar kuru kopā brauca vilcienā no Minhenes uz Berlīni, – lai gan manā kolekcijā ir četras no viņa piecām grāmatām. Pēc pirmā romāna motīviem ir uzņemta arī filma, kuru nesen noskatījos, bet šī grāmata, kas redzama manā bildē, ir par vasaru, kuru viņš pavadījis kopā ar četriem gangsteriem.

Piektā grāmata ir par slaveno bītu paaudzi, kurai pieder gan Džeks Keruaks, gan visi pārējie viņa cīņas biedri. Tomēr, ja par Keruaka slavenāko romānu „Ceļā”, kurš pērn iznāca arī uz lielajiem ekrāniem, neko neesat dzirdējuši, tad domājams, ka arī šī grāmata jums būs pilnīgi lieka. Šodien to saņēmis, es neatturējos palasīt vismaz pirmo grāmatas nodaļu, kā es to diez gan bieži daru ar grāmatām, kuras nonāk manās rokās, tāpēc manā galvā ir tik daudzu grāmatu sākumi vai līdz galam neizlasīti stāsti. Grāmatas autors sākumā apraksta kādu vecu bildi, kurā pie vienas Kolumbijas universitātes ir sastājušies četri bītu paaudzes veidotāji: Džeks, Alens, Viljams un Hals, kurš vēlāk visus iepazīstināja ar Nīlu Kasadiju. Man šajā kolekcijā ir vēl divas Džeka Keruaka grāmatas, no kurām viena ir kopdarbs ar savu cīņas biedru Viljamu no jau minētās bītu paaudzes, kuru arīdzan tieši tagad lasu, bet otrā – grāmata par Džeka nebeidzamajiem ceļojumiem. Drīzumā plānoju iegādāties vēl dažas Keruaka grāmatas, jo sarakstā ir gan viņa sapņu dienasgrāmata, gan viens mīlasstāsts, kamēr „Dharmas blandoņas” es labāk gribētu dabūt latviskajā versijā.

Arī nākamā grāmata „Sideways” ir ekranizēta, tomēr šo filmu es vēl neesmu redzējis, jo man daudz labāk patīk pirms tam izlasīt to visu papīra formātā. Jau kādu laiku atpakaļ es to atradu TOP 10 sarakstā, kurā bija apvienotas visas ar alkoholu pārpildītās grāmatas (Tajā atrodama šī saraksta pirmā grāmata un pirms tam pieminētā „Ceļā”, kā arī vēl dažas grāmatas, ko jau pirms kāda laika esmu izlasījis). Nu, kā lai tādu neņem, kad paša raksti ir pilni ar alu, ha. Labi, labi, nav jau tā, ka es jums lieku to iegādāties vai lasīt.

—-
Kurts Kobeins. Kurš gan viņu nezin? Nākamgad būs jau apaļi divdesmit gadi, kopš viņš starp mums vairs nav, bet viņa dienasgrāmatas ir leģendāras un izdotas visur, tikai ne Latvijā. Reiz oriģinālvalodā es to redzēju J.Rozes grāmatnīcā. Tāds liels, sarkans bloks. Toreiz pat neienāca prātā, ka tā varētu būt izdota arī man saprotamajā vācu valodā un pasūtot sev dažas jaunas grāmatas, es to pamanīju un iegādājos. Līdzās vācu tulkojumam ir arī oriģinālās lapas no viņa daudzajām kladēm, kurās Kurts rakstīja un zīmēja. Viss tā pa smuko.

Kims Franks ir izbijušas vācu pop/rock grupas solists un 2007.gadā izdeva savu pagaidām vienīgo solo albumu. Un tā pavisam nejauši, meklējot vai šis nav izdevis vēl kādu ierakstu, pamanīju, ka tā vietā Franks ir uzrakstījis grāmatu, kas ir par kādu astoņpadsmitnieku, visticamāk viņu pašu, kurš kādu dienu pēc nelielas sirds mazspējas sadūšojas ieiet sava mirušā onkuļa bēniņu istabā, kurā onkulis aiz sevis ir atstājis milzu kaudzi ar veciem vinila ierakstiem, kurus tad nu zēns pamazām sāk klausīties, vēlāk uz skapja atrazdams arī informāciju par „Klubu 27”, kas viņu tik ļoti iespaido, ka viņš nolemj, ka savā dzīvē kaut kas ir jāizdara, jo 27 ir viņa skaitlis. Beigās, cik es sapratu, viņš arī nomirst divdesmit septiņos gados.

Tālāk man ir Henrijs Millers, kura „Vēža trops” latviešu lasītājiem varētu nebūt svešs, protams, ja patīk viņa skarbais skatījums uz dzīvi, kuru viņš sev pats tādu izvēlējās (Vismaz tad, kad aizbrauca dzīvot uz Parīzi). Pa latu es to savā īpašumā dabūju no kādas sievietes iepriekšējā gada vasarā un uzreiz jau lasīju iedams uz bāru. Reti kad vispār atrāvu no tās acis līdz nebiju izlasījis. Grāmatas sākumā bija sasolītās sexa ainas, bet visā kopumā biju nedaudz vīlies, ka no tā visa tik maz. Grāmata ir izcila, ko atzinīgi ir novērtējis arī pats Orvels. Pagaidām esmu dabūjis vēl divas citas viņa grāmatu, kas saucās „Mežāža trops” un „Jaunības draugi.” Tā viena gan jau ir visai līdzīga „Vēža tropam”, bet otra ir par septiņiem Millera draugiem no bērnības, kuras priekšvārdā viņš atzīstas, ka līdz nāves dienai (kura jau ir aiz kalniem) noteikti centīsies uzrakstīt arī par pārējiem draugiem, ja atmiņa neklibos.

Un tad nāk mans labais draugs Bukovskis, no kura man ir pilnīgi viss, izņemot dažus dzejoļu krājumus, kuri man varbūt nemaz nav nepieciešami. Bukovskis ir mans otrais iecienītākais autors pēc Beigbedera, no kura, starp citu, man ir pilnīgi viss pat vairākos eksemplāros un valodās. Bukovskis savas dzīves laikā uzrakstīja vairākus romānus (divi no tiem ir izdoti arī latviski: „Holivuda” un „Sievietes”) un diez gan daudz stāstus, no kuriem vēl visus neesmu paguvis izlasīt. „Ein Profi” ir desmit dažādi stāsti, kuri neatstās vienaldzīgu nevienu viņa fanu. Grāmatai blakus stāv viņa 1982.gadā izdotais romāns „Ham on Rye” (grāmatas oriģinālais nosaukums), kas ir par viņa bērnību. Tā ir nākamā, ko grasījos izlasīt. Sarakstā atrodas arī viņa pēdējais uzrakstītais romāns, kurā Bukovskis izlika visu to savu fantāziju, zinot, ka no viņa vairs nekas nebūs. Tā arīdzan ir vienīgā grāmata, kura ir pilnībā izdomāta, jo visā visumā Bukovskis bija galvenais netīrās realitātes rakstnieks un viss iepriekš uzrakstītais bija ņemts no paša dzīves…

Nē, es neesmu Puškina dzejoļus lasījis un man tie diez ko neinteresē, lai gan savā īpašumā dabūju viņa kopotos rakstus. Šī mazā grāmata, ja tam var ticēt, ir viņa slepenā dienasgrāmata un runā, ka kaut kur pasaulē ir vēl vismaz 1000 lapaspuses, kas nekur nav publicētas. Tā ir grāmata, kuru vajadzētu aizliegt lasīt līdz 21 gada vecumam. Tur viss ir pa īsto. Tur ir pežas, pimpji, maukas un viss pārējais, kas vien ir perverss. Grāmata ir citātu pārpilna, jo, lai gan Puškins krāpa savu sievu ar padauzām, viņš viņu mīlēja un tāpēc mira duelī.

—-
Tā melnā grāmata, ar jauko nosaukumu „Tu mani aizmirsi uz balkona”, ko paņēmu no brāļa, ir kāda vācu interneta portāla sakārtota izlase, ar stulbām, smieklīgām un pavisam standarta jauniešu SMS sarakstēm, kādas viņi veic pirms iešanas tusēt, tusēšanas laikā rakstītās un nākamā rīta sūdiem. Tā ir sakārtota precīzi pa laikiem tādā secībā, kādā tās ir sūtītas, bet ne viss ir saprotams, jo mūsdienu jaunieši ir TIK debili. Un tajā sakarā būtu diez gan loģiski ieteikt Olafa Šūberta grāmatu par to, kā viņš izglābtu pasauli, ja viņam priekš tā būtu laika. Tāds ir arī grāmatas nosaukums, kuru lasījis gan vēl neesmu, bet kaut kad es paklausījos tās audio versiju.

Kāds kolēģis, kurš R.Gerkena rīkotajā romānu konkursā dabūja veicināšanas balvu, kamēr pirmo vietu tajā nedabūja neviens, bet pārējās divas sadalīja četriem nevajadzīgu romānu autoriem, man ieteica izlasīt Pedro pirmo romānu „Netīrā Havannas triloģija”, sakot, ka tas esot es, tikai Havannā. Tā nu es viņu pirms kāda gada dabūju un izlasīju. Grāmata sastāv no vairākiem stāstiem un visi ir tik netīri, kā uzdzīve Rīgā, kad tev nav naudas, bet tu dzer un piedzeries, lai gan tev nav kur palikt. Ielas ir tavas mājas un alkohols – tavs brālis, sasodīts.

Un noslēgumā, tā nejauši, manis sakārtotajā rindā, stāv Beigbedera pēdējā latviešu valodā izdotā grāmata, kas gan tika izdota vien tāpēc, ka pērn Latvijā uz ekrāniem iznāca pēc šī romāna motīviem uzņemta filma, kuras režisors bija pats Beigbeders. Grāmata patiesībā ir triloģijas noslēgums, kamēr pārējās daļas latviešu lasītājiem nav pieejamas un varbūt tikai retais zina, ka „Mīlestība ilgst trīs gadus” ir rakstīta jau tālajā 1997.gadā, kad Beigbederu vēl neviens nelasīja, lai gan kritiķi grāmatu bija novērtējuši ļoti augstu. Man bija tas gods šo grāmatu izlasīt jau pirms gadiem pieciem, kad man to pa pastu no Vācijas atsūtīja brālis. Ja toreiz jau būtu zinājis, ka arī tā brīža attiecības (tāpat kā vēl divas citas) neizvilks ilgāk par trīs gadiem, es Beigbederam nebūtu teicis, ka romāns „14,99 eiro” ir mana Bībele, ko viņš arī ierakstīja grāmatā. Nu neko, nākamreiz, kad sanāks viņu satikt, būs jāpasaka, ka mans stāsts ir mainījies un mana Bībele ir „Mīlestība ilgst trīs gadus”…

Nenosūtīta vēstule no cietuma.

/ viss ir izdomāts, lai cik patiess tas arī neliktos!

Sveika, Mīļotā!

Kamēr man visapkārt ir kluss un mierīgs un kameras biedri pēc vakardienas nodarbībām guļ ciešā miega, es pārvarēju savu sagurumu, kas uzbāžas kā cietuma mazās mušas un apsēdos, lai uzrakstītu Tev vēstuli. Es gan nesen jau vienu pagaru vēstuli Tev nosūtīju un ļoti ceru, ka tā ir sasniegusi vai vēl tikai sasniegs Tavu pastkastīti un to lasot Tu smaidīsi savu burvīgo smaidu, pēc kura es tik ļoti esmu noilgojies. Un Tu jau zini, ka līdz ar to arī manā sirdī ir smaids, ko Tu man dāvā, lai arī nevaru būt Tev līdzās. Ilgas pēc Tevis gan drīz vien beigsies un man ir patiess prieks, ka ir palikuši vairs tikai pāris mēneši un mani beidzot no šejienes laidīs ārā. Apnikusi tā nebūšana Tev līdzās un nebūšana klāt tur, kur pasaules ļaunums valda.

Skatoties uz Mūsu kopīgo bildi, kas stāv piesprausta pie manas kameras sienas, es jau iedomājos, cik ļoti Tevi gribu apskaut un samīļot. Ļoti ceru, ka Tavas jūtas ir līdzīgas un Tu mani sagaidīsi iznākam. Man bez Tevis nekā cita vairs nav un Tu patreiz esi vienīgā, kas dāvā man sauli arī lietainās dienās, kādas patreiz ir aiz mana restotā loga. Es skatos uz lietus lāsēm un līdz ar tām arī paša acīs sarosās asaras. Es nomierinos, lai kolēģi nepamana manu vājumu. Tik ļoti man Tevis pietrūkst un es skaitu dienas, kad tikšu Tevi redzēt. Jau iedomājos kā Tavas drēbes lēni noslīd pār augumu un manā priekšā atklājas kailums, kas sen ir slēpts manām acīm. Iztēlē es pieskaros Tavam ķermenim, ko tik sen neesmu darījis. Es iedomājos tās sajūtas, kas mani un Tevi pārņemtu. Ak, Mīļotā, es sprāgstu šeit nost bez Tevis!

—-
Šī būs mana pēdējā vēstule, jo visticamāk jau nākamreiz pastnieks mani nogādās pa tiešo pie Tevis. Ir skaitītas dienas, stundas un sekundes. Manī jau tagad ir liels satraukums un esmu kļuvis emocionāli atkailināts. To redz arī mani cietuma biedri, par ko viņi mani aprunā, bet domas par Tevi liek man būt spēcīgam un varenam kā tam zaļajam komiksu varonim Halkam. Tu taču zini viņu, ne tā? Un, ja Tu zinātu kā mans loceklis kliedz pēc Tavas kājstarpes un rokas trīc gaidās pēc Tava auguma! Es pat vairs nemāku izteikties precīzi un aprakstīt to visu, ko vēlos. Tu esi tik tālu prom. Esmu Tevi atstājis vienu. Gribas nožēlot izdarīto vai pagriezt laiku atpakaļ, lai tikai mirklis, kurā biji manās skavās nekad nebeidzas…

Mana Mīļotā, man nu ir jādodas pie miera, pirms kāds pamana mani nomodā. Putni aiz loga skandina pavasari, kas ir arī manā sirdī un cauri restēm, pa mazu spraudziņu, kamerā ieplūst tepat netālu ziedošo ziedu smarža. Es Tevi mīlu un Mēs noteikti jau drīz tiksimies!

Tavs Mīļotais!

Dienas piezīmes no virtuves.

***
Sēžu virtuvē pie atvērta loga pa kuru iekšā plūst pēc kūts mēsliem smakojošs gaiss, jo es domāju, ka ne tikai vāciešiem šis ir tas laiks, kad apstrādāt savus laukus un tāpēc visa pilsēta ož vienādi sūdīgi. Esmu mājās gluži viens, iekrāvies grāmatu kaudzēs, kuras visas kā vienu gribas ātrāk izlasīt, kamēr manis paša rakstītā puspabeigta stāv pamesta novārtā. Man liekas, man nepietiek pacietības sēdēt pie viena gara, ja tā var teikt – vienveidīga romāna, kamēr šajā laikā varu uzrakstīt simtiem lapas savās piezīmēs, kas man ir daudz tuvākas, jo mainoties cilvēkiem man apkārt, piezīmēs nemainās pilnīgi nekas, neskaitot atrašanās vietas, laikus un personu vārdus. Ar pirmo romānu bija daudz savādāk, jo toreiz es savas alus ikdienas pavadīju rakstīdams piezīmes kladē, kamēr nākamo likt kopā jau no uzrakstītiem īsstāstiem ir daudz grūtāk.

Man ir alus un es biju izgājis arī ārā, lai dzeltenajā pastkastītē pāri ielai iemetu ar roku rakstītu vēstuli. Tā vien liekas, ka tur ārā jau ir vasara, tikai vējš pa gaisu pūta manus neizmazgātos matus. Es esmu priecīgs, ka man ir brīvdienas, bet tai pat laikā saskumis par nebūšanu darbā, jo savas ikdienas tur nemaz tik ilgi neesmu pavadījis un, lai gan „es neesmu laimīgs, kad strādāju,” es tomēr gribu būt tur. Nākdams pāri ielai, es jutos kā mājās…

—-
Šodien pastnieks bija visnotaļ skops un atnesa man tikai vienu jaunu grāmatu, ko nedēļas sākumā biju pasūtījis internetā. Tā ir Džeks Keruaka „Eņģeļi, zālīte un jaunas zemes” (vismaz tā to ir iztulkojuši vācieši). Vakar tās bija divas lietotas grāmatas (Henrija Millera „Mežāža trops” un daži īsstāsti no Čārlza Bukovska) un dažas vēl ir ceļā pie manis. Lai gan es neesmu pārāk ātrs lasītājs un tādēļ pirmajā klasē tiku atstāts uz otro gadu, šobrīd es lasu daudz, jo man ir ko. Kopš atklāju sevī lasītprieku, es esmu kā apmāts uz labām grāmatām un nežēloju tām naudu pat tad, kad man tās nebūt nav. Mana māte mani nereti ir sabārusi, ka mājās vairs nav vietas, kur to visu likt, tāpēc būšu spiests atrast sev patstāvīgu vietu, kur dzīvot, rakstīt un turēt savas grāmatas.

Mana savainotā potīte vairs nejūt lielas sāpes un pampums ir nogājis, atstādams zilu svītru paralēli pēdai. Tā man netraucē staigāt pa istabu vai aiziet līdz veikalam nopirkt alu, bet, lai aizvadītu pilnvērtīgu un garu darba dienu, man būtu nedaudz jāpiepūlas, tāpēc tagad sēžu mājās un tikko kā pabeigšu šīs piezīmes, piecelšos no virtuves dīvāna un aizstaigāšu līdz ledusskapim, kurā dziest vairākas vakar nopirktas alus pudeles…

Nakts piezīmes no virtuves.

***
Es pamodos brīdī, kad caur atvērto virtuves logu ieplūda auksta vēja straume. Tajā brīdī mana datora monitors jau bija melns un tam pāri slīdēja balti filmas beigu titri. Es piecēlos dīvānā sēdus un pieliecos pie datora, lai peles kursoru ieklikšķinātu vietā, kur biju pārstājis skatīties filmu. Filma nebija tā, kas mani iemidzināja, to izdarīja sagurums, kas rodas no mazkustības un stundām ilgās sēdēšanas pie datora. Kad filma beidzās, ārā sāka spēcīgi gāzt lietus. Es paņēmu klēpī datoru, jo jau filmas sākumā galvā sāku pārcilāt vairākas svarīgas dzīves atziņas, kuras gribēju pierakstīt. Pirmā bija par darbu un nezināma iemesla dēļ es vēlos tajā pēc iespējas ātrāk atgriezties, jo ar manu kāju jau ir daudz labāk. Nedomāju, ka esmu jucis, jo tajā brīdī visticamāk domāju par savām 100 – 120 vajadzīgajām stundām, kas būtu diez gan pietiekoši, lai pēcāk atgriežoties Latvijā man kādu brīdi nebūtu jādomā par itin neko.

Vēl viena atziņa no tā visa sāka lēnām realizēties, jo es pieņēmu lēmumu līdz mēneša beigām nesēdēt internetā sociālajos tīklos, kas dāvātu man vairākas brīvas stundas laikā, kad darbs ir beidzies vai vēl vairāk, kad darba dienas izkrīt kāda personiska iemesla dēļ. Un tad vēl man bija domas par Lilitu. Tādas pavisam niecīgas, jo jau no pulkstenis sešiem, kad viņa izgāja no biroja, es zināju, ka mājās viņu nesagaidīšu un viņa aizvadīs kārtējo jautro nakti ar cilvēkiem no sava „Hamleta.” Filmas iespaidā (..) arī es pats spētu būt savādāks, lai gan gribētu noslēgties kaut kādā mierīgā vietā, rakstīt un nebūt starp cilvēkiem itin nemaz. Es varētu būt Selindžers, kurš daudzus gadu desmitus pavadīja prom no pilnīgi visiem. Viņš pat nepublicējās, lai gan rakstīja, glabādams sarakstīto seifā. Kā būs ar mani?

—-
Tā kā internetā nespēju sameklēt savas tikko redzētās filmas mūziku, es fonā uzliku vienu no skumjākām mūzikām, kādas vispār ir. Es uzliku klavieru skaņdarbu no filmas „Cashback,” kuru ne reizi vien esmu izvēlējies šādiem vientuļiem vakariem. Un man liekas, ka ārā jau ir vasara, tikai mana galva vēl nestrādā pēc vasaras laika. Logs stāv atvērts jau kopš rīta, kad piecēlos un pat šobrīd, kad ārā jau nakts, pie tam lietaina, man neprasās aizvērt logu, bet gan novilkt džemperi. Es gribētu negulēt…

Kur ir tā vieta, kurā es spētu iedzert, saskumt, būt vientuļš un reizē pasmaidīt? Dažbrīd liekas, ka vientuļš es esmu jau kopš dzimšanas un skumjas spēju sagādāt sev pats. Tad, kāpēc es ar to nespēju sadzīvot? Kas man ir vajadzīgs? Pirms iemigu, es pagātnes formā domāju par Ketijas zvaigžņoto un zilo istabu. Es domāju par viņas mīksto dīvānu. Es domāju arī par… (..), jo gribētu viņu ienīst vien par to, ka viņa tā rīkojās. Es gribu dzirdēt pilnīgāko patiesību vai vēlēties, lai viņa pati to zina.

Ko es ar sevi esmu izdarījis? Kur tas viss mani novedīs? Ja nu es rakstu tik bezjēdzīgi, ka beigās man būs jāpakaras savā iztēles cilpā? Uz ko es bez tā visa vēl esmu spējīgs?

Uz Ikšķili ar velo.

***
Svētdien kopā ar Lapsu bijām Ikšķilē. Šo braucienu Hugo biju solījis jau sen. Ja nemaldos, tad – pērnajā vasarā. Tā nu pēc sestdienas izbrauciena izdomāju, ka gadījumā, ja svētdien spīdēs saule un laiks būs patīkamāks, es braucu turp kopā ar Lapsu. Arī Andrīti biju sarunājis ņemt līdzi, bet viņš iepriekšējā vakarā atkal bija aizdzēries, tāpēc nebija spējīgs nekur braukt. Vēlāk viņš paziņoja, ka no nākamās dienas pārstās dzert. Māris sestdienas vakarā arī pieteicās uz šādu izaicinājumu, bet jau no paša rīta, kad cēlu arī Lapsu, atteica, sakot, ka ir citi plāni. Lai jau. Tā nu es uzmodināju Lapsu pa īstam un jau pēc pus stundas sarunājām tikšanos Akmens tilta otrajā pusē.

Spīdēja jauka saule, debesis bija no mākoņiem tīras un pūta neliels vējiņš, bet tas nebūt netraucēja mūsu ceļa gaitu, kuru sākotnēji veicām pa Krasta ielu. Nekad iepriekš tik lielus gabalus nebiju braucis kopā ar meiteni, bet Lapsa brauca lieliski. Pretī Molam nācās noģērbties, jo kļuva jau karsti. Es arīdzan ieeļļoju savu pedāli, kurš bija sācis kaitinoši čīkstēt.

—-
Raksta turpinājumu rakstu vien tagad, kad ir pagājis turpat vai gads. Visu pērno vasaru esmu bijis diez gan aizņemts un reizē arī slinks. Es to pavadīju dažādās izklaidēs un tās visas kā viena jaucās manā galvā kopā kā dārzeņu zupa. Es bieži tiku atstājis novārtā jau iesāktus rakstus tikai tāpēc, ka radās aizvien jauni, svaigāki. Arī šis nav izņēmums, lai gan to būtu uzrakstījis jau toreiz, ja vien nebūtu aizbraucis uz Skrundu, kur rakstīt vecajā datorā bija visai nekomfortabli, pat sūdīgi. Tā iemesla dēļ raksts tika atstāts novārtā un tikai tagad, kad lasu, ko par to reiz rakstīja mana līdzbraucēja Lapsa, es esmu ticis savā dzīvē līdz vietai, kur kaut uz mirkli varu atvilkt elpu, lai sēstos laika mašīnā, kura mani atgriež pagātnē, kas savu spilgtumu nav zaudējusi.

—-
Visa jautrība sākās tālāk aiz Dienvidu tilta, kur no Krasta ielas nogriezāmies uz trotuāru upes virzienā un turpinājām ceļu gar Daugavas krastu, pa tur esošo velo ceļu, par kura eksistenci es nemaz nenojautu. Cilvēki, stulbi būdami, protams, staigāja kā nu viņiem iegribas un nebūt neskrēja malā, kad pa celiņu brauca velosipēdisti. Liekas, blakus esošais gājēju trotuārs bija nokalpojis savus gadus un kurpju zoles tur vairs tikai retais deldē. Mums (nu vismaz man) bija pilnīgi pie dirsas, ja kāds savu bērnu piemestu priekšā velosipēdam, kas traucas savā ritmā, jo pārbraucot tam pāri es nebūt neapstātos. Ļauns es esmu, ha.

Nu jā, tur sākās tā solītā jautrība, jo celiņš, kā vairums cilvēku dzīves, pēkšņi beidzās kaut kādos krūmos, no kuriem nebūt nezināju īsto izeju, tāpēc mēs minām vien uz priekšu, cerībā, ka kaut kur daudz tālāk tas viss beigsies un mēs nebūsim pārlieku tālu no lielceļa, kas ved Ikšķiles virzienā. Mums nācās braukt krustām šķērsām pa visādiem zemes ceļiem un bezceļiem; nācās braukt gar dārza mājiņām, kurās nereti kāds neaptēstais kādu nogalina un pēc tam par to var izlasīt ziņās. Lapsa turējās godam, jo daža laba dūdiņa jau sen būtu velosipēdu metusi krūmos un atgriezusies lielpilsētā. Mūsu priekšā raķešu angāri, izgāztuves, pļavas, neapstrādāti lauki un nepārprotama PSRS laika sajūta iekšā. No tā visa mēs pamanījāmies izkļūt neskarti un vienā mirklī jau atradāmies Rumbulā, kura man bija sveša tāpēc, ka šajā pusē vēl nebiju bijis.

Rumbulas lidlauks ir daudz lielāks nekā tas, kas ir Skrundā pie manas mājas. No tā mēs tikām uz lielā ceļa, kur mīšanās jau bija daudz vieglāka, bet ne tik klusa un netraucēta. Nedaudz tālāk es īstenoju savu mūžseno sapni par bildi pie lielā Rīgas uzraksta. Cik gan bieži man tam ir nācies braukt garām, bet vēl nekad pie tā nebiju bijis tik tuvu klāt, pat pieskaroties. Necik tālāk jau atradās Salaspils, kurā gan neiebraucām tāpēc vien, ka es sagribēju uziet pie Rīgas HES ūdenskrātuves un tā kā tur augšā bija jauks celiņš, kas stiepās Ikšķiles virzienā, mēs savācām lejā atstātos velosipēdus un turpinājām ceļu pa to. Pirms tam es iedzeru alu un cīnījos ar lapsenēm, kas šajā mēnesī nav reta parādība. Bija aizvadītas tieši divas stundas, bet mēs nekur nesteidzāmies.

Kad bija iedzerts un pasēdēts betona pludmalē, mēs uzsākām mušu pilnu ceļu pie Hugo. Celiņa malā bija cipariem apzīmēti stabi, bet precīzu kilometru skaitu gan jau, ka zina tikai google vai „Jāņa sētas” kartes. Pirms ceļš beidzās, bija kaut kāds žogs, kas liedza braukšanu tālāk, bet tas bija lieki, jo nekur tālāk jau nemaz aizbraukt nebija iespējams. Tur galā ceļš apmeta apli un varēja vienkārši mīties atpakaļ uz turieni, no kurienes biji savu braukšanu sācis. Es gan neapmulsu tajā vietā, jo nez no kurienes bija uzradušies divi sīkie, tāpēc izeju atradu arī es. Mēs izlīdām cauri žogam, kur neviens vien cilvēks jau gadiem bija gājis un ceļu turpinājām gar pusapdzīvotajām jaunbūvēm. Viena māja bija īpaši glīta un es viegli varēju iedomāties tādā dzīvojam arī sevi. Vieta bija mierīga, bet ne līdz galam pabeigta. Visticamāk, tuvāko gadu laikā tā pārvērtīsies līdz nepazīšanai, kā visas citas tāda tipa vietas.

Grantētais ceļš no jaunbūvēm līkumoti veda šosejas virzienā, kuru jau no tālienes varēja labi saskatīt. Es pačurāju ceļa galā pie A6 (jeb E22) un tālākais posms līdz Saulkalnei bija lēzens brauciens kalnā augšup, pēc kura nekavējoties nogriezāmies pa labi tur, kur tā fabrika baltās smiltīs rotāta. Mēs centāmies atrast Lapsas bijušo mājvietu, bet mājas tik vienādas, ka viņa nezināja, kura bija īstā. Aiz firmas mēs nogriezāmies vēlreiz pa labi, bet tas nebija virziens, kurā mums bija jābrauc, tāpēc atgriezāmies atpakaļ uz ielas, pa kuru minām ārā no Saulkalnes. Ceļš veda paralēli tālāk dārdošajam lielceļam.

Kamēr tika fotografēta daba un mēs paši, mums lepni garām pabrauca kāda resna tante, kuru tūlīt pat steidzām apdzīt arī mēs. Mēs aiztraucāmies viņai garam kā stāvošai un turpat aiz dažiem līkumiem tad arī bija tā Ikšķile, par kuru Hugo man tik bieži bija stāstījis. Tā bija tā Ikšķile, kurā arīdzan atrodas mana iecienītākā konditoreja, kuras 1,5 kilograma „Ābeļziedu” senāk ēdu diez gan bieži. Tā ir torte, kuru es bez problēmām varu apēst vienā piegājienā bez dalīšanās ar citiem.

Cauri Ikšķilei braucām pa velosipēdistiem paredzēto ceļu, kurš bieži mainīja ielas puses un izskatījās visai nesen izgatavots. Mēs meklējām centru, kurš nemaz nebija tālu no mums, ja vien būtu zinājuši, ka jau sākumā ir jānogriežas pa kreisi. Mēs meklējām tur arīdzan notiekošos pilsētas svētkus un, protams, veikalu, kuru nekādi nespējām atrast. Pa labi no mums vijās uz to brīdi šaurā Daugava, pie kuras krasta cilvēki bija noparkojuši savas automašīnas, lai redzētu baznīcas atliekas, kuras parasti ir pašas upes vidū. Pa kreisi – dažāda paskata mājas. Kamēr visi savu uzmanību pievērsa drupām, mēs pat netīšām jau bijām izbraukuši Ikšķilei cauri, tajā pa īstam nemaz neatrodoties…

Kad cita ceļa vairs nebija, mēs uzminām stāvajā kalnā turpinādami meklēt iesākto. Tālāk ielas bija cilvēku izslaucītas un no veikala nebija ne miņas. Vēl kādu laiciņu tā bezcerīgi līkumodami, mēs Ikšķiles dzīlēs atradām „Birztaliņu.” Lapsa iekšā devās pirmā, lai ātrāk tiktu pie ēšanas, lai gan bulciņas veikalā nebija. Es pa to laiku pavēstīju Hugo par mūsu ierašanos pilsētā un pagaidu atrašanās vietu un, kamēr es veikalā krāmējos ar alu, viņš jau bija piebraucis un sastapis manu līdzbraucēju Lapsu, kurai tā bija pirmā satikšanās ar Hugo. Tērpies viscaur melnā, viņš sēdēja uz sava tumšā velosipēda.

Hugo nedzīvoja tālu no „Birztaliņas” un mēs taisnā ceļā devāmies turp, lai pie viņa mājas atstātu velosipēdus un kāptu automašīnā, ar kuru tikām aizvizināti gan uz „Ozoliņa konditoriju,” gan uz Baltijas senāko mūra ēku, kuru tik ļoti bija iekārojuši iezemieši, par kuriem jau rakstīju. Arī mēs nebijām izņēmums un turp aizstaigājām, jo tāda iespēja esot vien reizi gadā, kad Daugavā tiek samazināts ūdens līmenis, paverot cilvēkiem iespēju līdz salai aiziet kājām. Aleja, pa kuru to var izdarīt, visu atlikušo gadu ir zem ūdens un arī koki to vairs nerotā, jo ir izzāģēti, kā viss pārējais, kas ir izpostīts cilvēku mantkārības dēļ.

Neskatoties uz lielo apmeklētāju skaitu, es saņēmos, lai vēsturiski pačurātu uz senākās Baltijas mūra ēkas sienu, ko pirms manis vien retais varbūt ir darījis un nu arī mans vārds ir rakstāms uz tur novietotā akmens, līdzās bīskapa un citu vārdiem, ha. Un, kad mēs ar to visu bijām tikuši skaidrībā, Hugo mūs aizveda uz karjeru, kurā es vienīgais devos peldēt, zinot, ka vasara iet uz beigām un daudz vairs nesanāks šo jauko nodarbi baudīt. Ūdens bija fantastisks, lai gan ar pirmajiem kāju pirkstu pieskārieniem tas tāds nelikās. Maldīgs bija manu kāju pirkstu priekšstats, jo es ūdenī pavadīju krietnu stundu un tās laikā izpeldējos no sidrs krustām šķērsām. Tālāk no manis arī citi cilvēki peldējās, kamēr Lapsa ar Hugo malā bildēja mani, dabu un visu pārējo.

Atgriežoties Hugo sētā, mēs jau bijām papildinājuši savus krājumus gan ar alu, gan sidru, gan viņa ieteiktajām grilla ribiņām, kuras uz iepakojuma, kā jau viss, izskatās daudz labāk, nekā pēcāk paša pagatavots. Kamēr Hugo pavadīja laiku pie grilla, es dzēru alu un žāvēju savas miklās apakšbikses. Ērto krēslu biju novietojis sētas vidū, jo tā bija vienīgā vieta, kur vakara saule vēl spēja mani sildīt. Vēlāk kļuva drēgnāks, tāpēc nācās uzvilkt džemperi. Kad grilla ribiņas bija pievārētas, es uz atklātas uguns ātri izcepu savus „Birztaliņā” pirktos cīsiņus un apēdu arī tos. Mūsu kopīgo pasēdēšanu vēroja melnais kaimiņu kaķis, kurš tā vien jautāja pēc ribiņām, bet tās īsti nemaz neēda.

Kad apēdu vienīgo (uz to brīdi) kokā palikušo un manis atrasto bumbieru, vakars strauji bija pietuvojies izskaņai, tāpēc mūzika kļuva klusāka, bet Hugo – aizvien pilnāks. Sāka likties, ka mums būs jāpaliek ilgāk un mājupceļu jāveic ar vilcienu, bet tas nenotika un kaut kad mēs pametām Hugo vienu ceļa vidū. Viņš bildēja mūsu aizbraukšanu un mājienus, kas solīja atgriezties. Mājupceļš bija gandrīz tieši tāds pats kā iepriekš mītais, neskaitot vairākas nianses, jo iebraukuši Saulkalnē, mēs izvēlējāmies uzreiz braukt pa šoseju, uz kuras vieglāk bija mīties, neskatoties uz to, ka ātri satumsa. Lapsas apgaismojums lieti noderēja mūsu pašu dzīvībām un stundas laikā mēs jau bijām Rīgā, ja neskaita vēl vienu papildus stundu, kuru pavadījām lēnā garā minoties pa Maskavas ielu un centru, izbaudot vēl pēdējos svētdienas mirkļus ārā. Mēs šķīrāmies pie Laimas pulksteņa, kuru aplidoja nakts izklaidu meklētāji. Tobrīd mājās mani gaidīja Lilita, ar kuru pirms tam nerunāju, jo tam bija savi iemesli. Un, lūk, tieši tāds bija mans 12.augusta brauciens ar Lapsu, kuru uzrakstīju vien tagad…

Bērnības Milicija.

***
Mans ievads.
Vēl nekad neesmu rakstījis neko, kas būtu kaut nedaudz līdzīgs recenzijai un arī šo es par tādu nosaukt negribētu tikai tāpēc, lai neizsistu sevi no sliedēm vai censtos ieturēt kaut kādos rāmjos. Nē, šo es rakstu tikai tāpat vien, jo jau vakarnakt, klausoties jaunāko Bērnības Milicijas albūmu, man radās pārdomas par katru dziesmu, kas pieskandināja manas ausis. Tā kā biju jau aizsēdējies krietni pēc pusnakts, apzinoties, ka nākamā dienā ir agri jāceļas, es tikai baudīju albumu un pēc tam devos gulēt, lai par to uzrakstītu šodien.

Lai manas piezīmes nebūtu krustām šķērsām izkrāsotas, es nodomāju, ka pastāstīšu par katru albuma dziesmu pareizā secībā. Secībā, kādā tās savā albumā ir sakārtojusi pati grupa (laikam), kurā basu spēlē galīgi jauka meitene, kuru nereti esmu saticis arī ārpus Bērnības Milicijas koncertiem, kuru esmu filmējis pusdienas pārtraukumā ēdam un kura radio Naba tiešraidē mani reiz nosauca par ļoti lojālu grupas fanu, kas es, protams, biju, bet mana lojalitāte izzuda līdz ar aizbraukšanu no valsts un šī albuma prezentācija ir pirmā (un es ceru, ka arī pēdējā), kuru desmit gadu laikā esmu palaidis garām.

Jēra dvēsele.
Labākais divtūkstoš trīspadsmitā gada albums sākās ar dziesmu, kuru pirmo reizi dzirdēju tieši pirms trīs gadiem, kad Laura, kuru tobrīd vēl nebiju reālajā pasaulē saticis, mani nostādīja dilemmas priekšā, atsakoties nākt uz koncertu, tā vietā piedāvājot man uzreiz doties pie viņas, ko es, kā zināms, nedarīju. Tovakar es aizgāju uz to koncertu un nenožēloju ne minūti, jo pēc tam taisnā ceļā devos satikt Lauru, par kuru pēcāk daudz rakstīju. Jēra dvēsele jau tovakar skanēja tik lieliski un perfekti, ka manu augumu klāja tirpas un tas notiek vēl aizvien katrā koncertā, kurā grupa to dziesmu spēlē, jo tās ģitāras skaņas un dziesmas teksts ir neaptverami labs!

Mutes.
Arī šo dziesmu ne reizi vien esmu dzirdējis koncertos, kurus pirms vairāk kā pieciem gadiem filmēju un man tā patīk. Protams, ir daudz jaukāk ko tādu dzirdēt ierakstā un saprast katru vārdu un klavieru skaņu, ko tā mums sniedz.

Velni.
Ja nemaldos, Velnus es esmu dzirdējis vien reizi vai divas, tāpēc tā manā galvā nav tik ļoti iesēdusies kā citas Milicijas dziesmas un tagad klausoties to albuma versijā, man ir jāiedziļinās daudz vairāk nekā citās. Atzīstos, beigas skan labāk nekā sākums, kurš dažiem var jukt ar kādu citu dziesmu par tramvajiem, kurus Juris piemin visai bieži.

Limuzīns.
Limuzīnu esmu dzirdējis tikai vienu reizi un tas bija pērngad Aptiekā. Es, protams, varu maldīties, zinot, ka biju tur uz diviem koncertiem. Un dziesmai vēl ir jāienāk manī, tāpēc izlaidīšu liekvārdību, ha.

Dzirdu un paklausu.
Es atceros, ka šo dziesmas nosaukumu biju kaut kad dzirdējis, bet klausoties dziesmu albumā, es uzreiz neatcerējos vai biju to dzirdējis koncertā un man arī nav pieeja saviem koncertu ierakstu arhīviem, tāpēc pus dziesmas garumā es nezināju, vai man par to būs ko teikt, bet beigās man patīk tā atmosfēra, kuru rada spēcīgās bungas un ģitāra. Un, ja man būtu pieeja savām tumbām, kas nebrauca man līdzi uz Vāciju, es gan jau sadzirdētu arī Aigas basu, ja tas tur bija.

Mana vaina.
Šī ir viena no labākajām Bērnības Milicijas dziesmām un tāpēc es ne tikai koncertos, bet tagad arī ierakstā, varu klausīties to skaistumu, kas liek man patīkami saskumt un būt sajūsmā par tādu meistarību.

Raudu dziesma.
Šo dziesmu es dzirdu pirmo reizi un tā lieliski turpina iepriekšējās dziesmas sajūtas!!!

Padauzas.
Arī Padauzas koncertos ne reizi vien ir izskanējušas un tās manāmi atšķiras no tās versijas, kas jau kādu laiku internetā ir atrodama ar jūtīgāku nosaukumu, ha. Padauzas jau sākumā man patika nosaukuma dēļ vien un tikai pēc tam sekoja pats dziesmas teksts, kas ir kārtējā inteliģentā lirika no Jura puses. Un smagnējais noslēgums vispār iedod pa iekšām no visām pusēm.

Pussabrukšanas periods.
Kad šo dziesmu pirmo reizi dzirdēju Mākslas Darbinieku namā 2008. vai 2009.gadā, es domāju, ka raudāšu. Es varētu raudāt arī tagad, kad klausos to studijas versijā. Neko pielikt, ne atņemt. Visas dziesmas garumā manu ķermeni klāj tirpas. Pilnīgi un galīgi. Ja es kaut kad grasītos sev darīt galu, ziniet, es pirms tam noklausīšos šo dziesmu un tikai tad miršu.

Pasaule ir neērta vieta.
Līdzīgi kā pirmā dziesma, arī šī mani uzrunāja uzreiz un es tajā iemīlējos. It kā skan vienkārši, bet tā parādīja savādāku Milicijas skanējumu ierakstā. Varbūt tā domāju tikai es, bet man tā likās jau no sākta gala. Un šī ir vienīgā dziesma, kurai ir oficiāls klips, lai gan atceros, ka Aiga stāstīja par klipu, kuru gribēja filmēt Rimi veikalā. Bet arī tas bija sen, ha.

Superlīme.
Superlīmi esmu vienu reizi dzirdējis koncertā un tagad tā skan manā portatīvajā datorā. Dziesma ir lieliska, bet man pie tās ir jāpierod, lai izteiktos precīzāk un tiešāk.

Zilās filmas.
Jurim ir ne tikai daudz tramvaju, bet arī dažādas dziesmas par krāsām. Paklausieties paši!!!

Manas beigas.
Jā, tāds nu tas ir – Bērnības Milicijas jaunākais albums, kura nosaukums ir Dzeriet van Hutena kakao! Albums ir vairāk nekā lielisks un iesakāms, lai gan vēl aizvien ir dziesmas, kuras es zinu, bet kuras nav nevienā albumā. Es nesaku, ka tas ir sūdīgi. Tas vienkārši ir tāds fakts, ha. Gan jau arī jūs, kas tagad lasāt šīs piezīmes, kaut reizi dzīvē esat redzējuši Bērnības Miliciju koncertā vai dzirdējuši vismaz kādu viņu dziesmu. Es neuzbāžos, bet silti iesaku paklausīties kaut ko no viņiem, jo starp visām dziesmām pat totālam idiotam atradīsies vismaz viena, kas patiks. Albumu var klausīties un nopirkt ŠEIT!

P.S. Kā man patika reiz viens brīdis, kurā kāda meitene mani apbrīnoja vien par to, ka manā īpašumā ir Bērnības Milicijas flīze*. Ak, šī flīze, kura izmainīja tik daudz…

* - Pirmais grupas albums, kurš iznāca 2003.gadā, limitētā tirāžā bija pieejams īpašā noformējumā, ar īstu flīzi otrajā pusē.