fakingsons

Mājupceļš.

***
Manā muguras somā atradās līdz pusei apēsta Kārumniece (ar ķiršiem), ar kuru es devos no savas divpadsmit stundu darba vietas pie Naura, ar velosipēdu. Ceļš tajā galā ne pavisam nebija paredzēts pārvietošanās iespējām ar velosipēdu, tāpēc es lēkāju no viena trotuāra sākuma uz otru neskaitāmas reizes. Es lādēju trotuāra veidotājus un visu ko, kas vien ienāca prātā. Un pie sliedēm nācās gaidīt bezgala garu vilcienu, kurš lēnā garā kustējās ziemeļu virzienā. Uz vilciena sāniem bija rakstīts kaut kas nesaprotamā krievu valodā. Pie dirsas.

Es turpināju ceļu pa trotuāru un Matīsa ielas bruģi. Šķērsoju vairākus krustojumus līdz nokļuvu uz Stabu ielas stūra. Un tad iestūrēju savu zaļo velosipēdu Naura sētā. Naurim nebija sagādāts alus, kuru es biju pasūtījis kaut kad dienas beigās caur SMS, tāpēc kopīgi devāmies līdz veikalam, kur iepirku kādu rokām panesamu kaudzi Cēsu Gaismas. Tas bija tuvējais LB veikals, kurā tobrīd atradās arīdzan pārdevējas tumsnējais draugs (īsi pirms 22:00), kura kurpes bija spodrinātas turpat vai visu dienu (to pamanīja Nauris).

—-
Pēc ilgstošām sarunām un dažiem izdzertiem aliem, es rāpos atpakaļ velosipēda seglos un izbraucu no Naura sētas. Reibums nebija tik saredzams. Un arī sajūtas es kontrolēju, nevis tās kontrolēja mani. Es devos taisni centra virzienā. Čaka iela bija cilvēku tukša. Uz tās sacentās vien kāds dārgs džips ar taksometra vadītāju. Es pieripoju pie sarkanās luksofora gaismas un vairākas no tām pavirši palaidu gar ausīm (nē, acīm). Nē, neviena tur nebija. Tukšs. Vien velo taksists veda kādu pārdzērušos ārzemnieku, lai nopelnītu sev lielo piķi. Ja ir tā kā Lilita teica, tad ar tādu naudas pelnīšanu viņi jau sen ir miljonāri, bļin.

OK, es redzēju divas piedzērušas krievu maukas, kuras lenca kāds sarūsējuša un veca mersedesa taksometra šoferis. Tas taurēja savu signālu, bet maukas viņu trieca ratā. Aiz stūra trīs krieviski runājoši pacani izņēma naudu no bankomāta, kamēr es nogriezos uz Nacionālās Operas parciņa. Tur zilās gaismas izgaismoja kokus un upi. Tur kuces staigāja pārlieku īsos svārciņos, parādot to, ka šajā naktī ir atstātas vienas (vai nekad nav bijušas aizņemtas) un jebkurš interesents, ar attiecīgu piedāvājumu, ir spējīgs viņas iegāzt savos palagos (vai netīrā WC) un piešļākt viņu kājstarpes vai vismaz gumijas izstrādājumus, kas ar muti ir ticis uzrullēts uz ļenganā locekļa.

—-
Es minos taisni, lai cik es nebūtu dzēris. Es pabraucu garām vēl kādai maukai zilā kleitā, kura aizšķērsoja man ceļu, ejot līdzās džeku bariņam. Un tur priekšā, netālu no makdonalda, es ieraudzīju pazīstamas sejas no bāra (ne tās labākās). Es minos miera pārpilns un manā somā dziesmu skandināja dažas Cēsu Light pudeles.

Vecrīga bija cirks. Klauni pastaigājās kā izlaisti no būra. Cits citu atdarināja. Es izlīkumoju cauri viņu neizlēmīgajām alkohola piesātinātajām pastaigām un pabraucu garām Rīgas domei. Es precīzi notēmēju ceļu cauri melnajiem dzelzs stabiem, kas bija sastājušies blakus Okupācijas muzejam un izbraucu pretī manam Akmens tiltam. Tur vēl daži pacani pagriezās līkumā no Grēcinieku ielas. Es pagaidīju, jo rādās – tiem steidzami gribējās nokļūt tuvāk tiltam ar vantīm. Un ne vienam vien. Tādu tur bija vairāki pēc kārtas. Viņi skrēja pretī bezgalībai.

Es minos gar pašu brauktuves margu. Mašīnu no tiesas nebija daudz un neviens netaisījās mani nobraukt. Tur tālāk nāca divas apģērbtākas meitenes. Liekas, Pārdaugavā tām neatradās gribētāju un ir jāatdodas citam reģionam. Es minos un ripoju tuvāk Gaismas pilij. Aiz tās pazibēja pilnmēness gaisma. Mana labā roka stūrēja un sala, kamēr kreisajā kabatā sildījās otra. Pretējā kabatā mira mana Nokia N70. Es strauji nogriezos uz Valguma ielas un ieripoju jau sen zināmā klusumā…

Tev vajag siltākas domas!

***
Todien es cēlos spārnos vai kāds nezināms spēks mani rāva prom no klaviatūras, kamēr vannas istabas izlietnē aizplūda Lilitas zobu pasta. Es vienkārši sēdēju un nejutu savas rokas, tāpēc sajutos dīvaini. Es padzēros alu, tāpat kā to daru patreiz. Skumjas jaucās ar prieku un nelaime ar laimi. Man reibst galva un nemiers ir padarījis mani mierīgu. Liekas, esmu pamodies no ziemas miega, tikai ziema vēl nav beigusies. Skumstu redzot zemi baltu. Skumstu, jo „es neesmu laimīgs tad, kad strādāju.” Atveru vēl vienu alu, lai nogremdētu sevī sajūtas un mirkļus, kuri izgaist līdz ar pulksteņa tikšķiem. Katrs mirklis ir tuvāks kaut kam citam. Lieciet mani mierā, kamēr es esmu fikcija!

—-
Ja neskatās uz sniega klāto zemi, liekas, ka aiz loga spīd saule un putni līksmi un uzbudināti lēkā pa koku zariem. Tikai lapas tiem nobirušas. Un ziedu smaržu var sajust nāsīs, caur kurām tovakar, tāpat vien bez iemesla, pilēja ar dzīvi saindētas asins lāses. Es dzīvoju bohēmā, kuru salauž jebkurš, kas iztraucē manu vientulību. Septiņas brīvdienas nedēļā varbūt ir par daudz, bet es būtu gatavs to uzņemties, ja kāda maza, nezināmas izcelsmes lidmašīna mani izsēdinātu kādā cilvēku pamestā Āfrikas piekrastē. Vai es būtu laimīgs?

Pie dirsas. Es pat negribu neko domāt. Viss jau sākumā ir skriešana ar galvu sienā. Visu labo apjož nelabais. Un …

Trīs lati.

“Lai arī man bija paredzēts izdarīt daudz un vēl vairāk, es devos uz centru, lai atkal iedzertu alu ar Nauri. Nauris mani jau gaidīja pie Stokmana ieejas. Tajā ieejot, es izdomāju, ka sēdēt līdz koncerta sākumam tur nav jēgas, tāpēc mēs, paņēmuši katrs pa vienam jaunajam Aldara Zelta aliņam (ar greipfrūta un citrona garšām), izdomājām iet pie manis. Alus mēs izdzērām turpat kafejnīcā un jau dažus mirkļus vēlāk bijām tramvajā uz dzīvokli Pārdaugavā, pa ceļam ieskrienot Rimi nopirkt visu nepieciešamo. Līga smaidīja, kad devāmies prom no Stokmana, jo jau vakar es tur sēdēju un dzēru alu, kamēr viņa cītīgi strādāja. Bet ne par to…

—-
Dažus alus vēlāk, mājās atnāca Lilita. Tas bija laiks, kad man bija jāsteidz uz koncertu, lai tiktu tajā iekšā vēl pirms astoņiem, jo pēc tam biļetes cena bija par latu dārgāka. Nauris devās mājās, bet es steidzu uz Nabaklab. Ārā nekādu rindu nemanīju, tāpēc mierīgi gāju iekšā. Iegājis iekšā, netiku tālāk par pirmo pakāpienu, jo tur bija izveidojusies rinda, bet pamazām visi tika ielaisti klubā, uzrādot dokumentus, kurus man neviens neprasīja.

Jau stāvot rindā, es klubā redzēju labus draugus un viņu dēļ smaids manā sejā uzziedēja kā pirmie pavasara ziedi. Ha. Nu jā, es samaksāju tos trīs latus un devos pie savējiem, lai paspiestu roku un uzsistu ar otru uz pleca. Īsa saruna un mēs devāmies zāles virzienā, kur nostājāmies kā karaļi vidū. Gar sienām bija sastājušies tīņu bari. Mēs starp to visu bijām opapi.

—-
Koncertu iesāka Oriole un Dj Vinvins. Mēs pavirzījāmies tuvāk skatuvei un aiz mums sapulcējās visi pārējie. Sākās pirmās skaņas viņu izpildījumā. Nekas īpašs. Tām skaņām, izrādās, nebija lemts kļūt labākām, gluži pretēji, tās kļuva riebīgākas un riebīgākas. Zāle drebēja basa ritmā un Oriole, sīkais zīmulis, pie pults kratījās kā epilepsijas slimnieks. Mūzika bija gluži tāda pati. Neciešu tādus sīkus zīmuļus. Likās, ka mūzika, ja to tā var nosaukt, ir tik riebīga tādēļ, ka tādam sīkajam dod dzert alu. Cits aiz cita draugi pameta zāli, bet es paliku, jo zināju, ka tas murgs ilgs pus stundu, no kuras lielākā daļa jau bija nomocīta.

Uzreiz pēc tam uz skatuves kāpa Rolands Če. Biju iedomājies viņu pavisam savādāku. Tekstuāli jau nebija ne vainas, bet tā zīmēšanās bija tik ierasta mūsdienu hiphopam, kurš lēnām tiek attālināts no tā patiesajām saknēm, ka jau dažas paaudzes vēlāk tas tik ļoti sakusīs kopā ar kaut kādiem sūda tehno vai kluba mūzikas sūdiem un neviens nenojautīs, ka zem tā bija kaut kas patiess un dievīgs. Karoč viņš izskatījās kā tas gejs no Musiqq. Un tā viņš tur skaitīja savas viņam atvēlētās 15 minūtes. Aiz viņa nāca jau zināmais Eliots ar trīs dziesmām un pēc viņa jaunais (vismaz manās acīs) Melikols, kuru papildināja ansis. Viņi gan parādīja kaut ko tādu, uz ko es biju iegādājies ieejas biļeti. Sīkie sarosījās, kliedza un kustināja savas rokas, un meitenes kratīja pupus. Pirms tam man likās, ka es labprātāk klausītos to divu, man blakus stāvošo, kucīšu sarunās par neko, nekā ļautu tādām bezjēdzīgām skaņām sasniegt manas bungādiņas. Pretīgi, lai neteiktu neko vairāk.

—-
Pēc tam bija Skutelis. Skaitīja veselu stundu. Runāja. Smaidīja. Un padarīja savu darbu godam. Arī Edavārdi uzkāpa. Rokās kaste ar virtuļiem, kurus pēcāk atdeva skatītājiem, paņemot sev un Vinvinam pa vienam. Skaitīja viņš labi arī ar virtuli mutē. Ha. Blakus man Džastina Bībera bariņš bļāva līdzi visiem tekstiem, kratījās un aiz laimes staroja, iemūžinot dažus kadrus savus modernajos telefonos. Tāpat viņi staroja arī pēc koncerta, kad oficiāli drīkstēja staigāt pa Nabaklab telpām, kurās citkārt viņi netiktu ielaisti. Un, lai gan hiphopam vajadzētu būt pieejamam vien pilngadību sasniegušiem cilvēkiem, man bija pie dirsas, jo biju tur aizgājis satikt labus draugus, kurus jau kādu laiku nebiju saticis. Mēs parunājām, pasmējāmies par mūsdienu jaunatni un kopīgi devāmies pa mājām, vēl pieejot pie Edavārdiem un uzsitot viņam uz pleca. Mājās mani gaidīja auksts alus un dators, kurā uzrakstīt šo un vēl vairāk…

Par visu dzīvē ir jāmaksā. Lai satiktu draugus, es samaksāju trīs latus.”

/ Ahlamonds Ventilators. 2012.gada 30.marts.

Pasaka par pimpi un pežu (18+)

***
Reiz, sen senos laikos, krietni pēc tam, kad loceklis bija paredzēts vien ievietošanai pežā, lai pēcāk no tās izsprāgtu sīks un kaitinošs bļāvējs, aiz trejdeviņiem kalniem, dienēja kāds pimpis. Kādā pavisam saulainā vasaras dienā, ja nemaldos, tas bija pats jūlija vidus, viņš no savām tālajām mājām saņēma vēstuli. Redzies, pimpja māte bija smagi saslimusi, tāpēc vēlējās, lai pimpis nekavējoties atgriežas pie viņas, pirms viņa ir aizgājusi tai saulē. Un vēl bija tā, ka māte viņam bija noskatījusi kādu pežu, kuru precēt.

Pimpis apdomāja un nekavējoties grasījās doties ceļā, tomēr viņš zināja arī to, ka, lai pārvarētu trejdeviņos kalnus, kuros čum un mudž no naidnieka, viņam vajadzēs kādu, kas jās kopā ar viņu. Tā nu pimpis savāca duci savu biedru un devās ceļā, zinot, ka viegli nebūs tik un tā.

Viņi jāja un jāja, līdz kādā brīdī no pimpja atpalika lielākā daļa biedru. Pimpis apstājās, lai šos pagaidītu, tomēr laika nebija daudz, tāpēc viņš devās tālāk viens, cerot, ka biedri pēcāk viņu sadzīs. Nekā nebija. Pimpis bija aizjājis tik tālu visiem pa priekšu, ka atpalicēji vairs ne putekļus nesaredzēja.

Lai gan pimpja zirgs bija pats spēcīgākais rikšotājs, kāds šaipus jūras redzēts, viņš nojauta, ka tas tomēr var neizturēt slodzi, ja no kalniem viņu pamanīs naidnieks. Un bija tā, ka naidnieks arīdzan nesnauda un vienu brīdi saredzējuši pa ceļu jājam pimpi, metās tam uzbrukumā. Pimpis, protams, nekavējoties centās bēgt, bet izredžu nebija nekādu. Brīdī, kad pimpis apjauta, ka glābties vairs nav viņa spēkos un padoties viņš negrasījās, jo tas nozīmēja nonākšanu naidnieka gūstā, kas bija pati gļēvākā rīcība, viņš griezās riņķī un metās naidniekam tieši virsū. Mirkli vēlāk pimpis gulēja sagūstīts smiltīs. Kāda spēcīga pipele uzcēla pimpi zirgā un aizveda taisnā ceļā uz savu ciematu, kur ciema pipeles un vagīnas to apmētāja akmeņiem. Pēc tam pimpis tika iekalts važās un iemests tumšā šķūnī, bez ūdens lāses un maizes rieciena.

—-
Nedēļām ilgi pimpis bija ieslēgs tajā tumšajā šķūnī. Vien naktīs viņš tika atbrīvots no neērtajām važām. Bet savādāk – ne saules neredzējis, viņš tur tika nolemts nāvei. Un tad pie viņa durvīm pienāca kāda maza vagīna un dāvāja tam padzerties ūdeni. Pimpis, aiz pateicības par dzērienu, bija darinājis viņai koka lelles, kuras gan māte vagīna tūlīt pat atņēma un salauza mazos gabalos.

Kādu dienu pimpis tika uzaicināts pie pipeļu galda, kur tika spriests par atbrīvošanas maksu. Pimpis nebijis mierā kaut grašu viņiem dot un vēstuli ar lūgumu pēc naudas viltīgi aizsūtīja citur.

—-
Visu šo laiku pimpis šķūnī bija racis bedri, pa kuru kādu nakti bija domājis bēgt. Pagāja vairāk kā mēnesis un izpirkuma vēstules ar naudu nebija. Saimnieki kļuva nikni un pavēlēja pimpim nosūtīt vēl vienu, pēdējo vēstuli, ar noteikumu, ka nedēļas laikā tai sekos atbilde. Pimpis zināja, ka naidnieki naudu no viņa nedabūs, tāpēc jau tajā pat naktī bija sagatavojies nozust. Tieši tonakt mēness sētu bija nokrāsojis pekles melnu un tā bija zīme, ka jābēg. Nogaidījis, ka ciemā viss bija noklusis, viņš izlīda no šķūņa un aulekšiem devās meža virzienā.

Bija palicis vien nedaudz stundu, līdz ausīs jauna saule, tāpēc pimpim bija jāpasteidzas, lai nokļūtu vismaz līdz mežam, kur biezokņi viņu aizsegs naidnieka acīm. Viņš metās meža virzienā, ko kājas nes un pat paguva turp nokļūt. Vien nedaudz vēlāk viņu ceļmalā atrada kāds garāmbraucošs pipeļu bars un sagūstīja vēlreiz. Un šoreiz pimpis netika žēlots necik. Pat mazo vagīnu viņa tuvumā vairs nepielaida un šķūņa vietā viņu iemeta aukstā, dziļā bedrē.

—-
Vairāki mēneši bija pagājuši kopš mātes pirmās vēstules, kurā tā lūdza pēc atgriešanās, tāpēc pimpis sasprindzināja galvu un domāja. Domāja un domāja. Nebija lemts viņam izkļūt no tādas bedres. Lai no tās izraktos, bija jāizdomā, kur bērt smiltis, bet tas bija neiespējami. Kādu nakti pie viņa bedres pienāca mazā vagīna. Viņa vēlējās pimpim palīdzēt, bet nezināja kā. Abi domāja, līdz pimpis sadomāja, ka mazā vagīna varētu sadabūt garu rīksti, kas ļautu viņam izrāpties no bedres. Mazā vagīna aiztecēja prom no bedres un atriezās ar garu lazda rīksti. Pimpis nekavējoties izrāpās no bedres un maigi apskāva vagīnu. Abi saskatījās un tad pimpis bēga. Bēga, ko kājas nes. Viņš skrēja ātrāk nekā pirmajā reizē. Viņš skrēja ar visām važām. Viņš skrēja, it kā pats dievs viņu nestu savā azotē. Tika pimpis līdz mežam. Slēpās. Un tad turpināja skriet.

Pimpis izbēga nāves. Viņš, asiņojošām olām, bija nonācis mājup. Māte, raugoties pimpī, beidzot sagaidījusi dēlu mājās, ievilka pēdējo elpas vilcienu un pameta šo pasauli ar laimes sajūtu miegā. Pimpis nokrita asarās pie viņas gultas, bet viņam līdzās bija daiļā peža, kuru māte vēlējās, lai tas prec. Pimpis tūlīt pat viņu iekāroja, kā neko citu šai pasaulē. Un aprecēja jau tās pašas dienas pievakarē. Netrūka nedz seksa un savandītu palagu, nedz baudas un perversas izpriecas. Netrūka nekā. Un skaņas pēc orgasma pieskandināja abu māju vēl gadiem ilgi.

/ Ņemti motīvi no Ļ.Tolstoja „Kaukāza gūsteknis.”